SOCIĀLĀ PEDAGOGA PROFESIJA LATVIJĀ

Sociālā pedagoga profesija LR Profesiju klasifikatorā tika iekļauta ar Labklājības ministrijas gada 9.oktobra rīkojumu. Ir pagājuši nepilni 12 gadi kopš pastāv jaunizveidotā profesija sociālais pedagogs Latvijā. Pa šiem gadiem ir izdarīts daudz, ir rezultāti to cilvēku darbos, kuri ir cīnījušies par šīs profesijas ieviešanu Latvijā – katru dienu sociālie pedagogi veic nozīmīgus darbus sociālo problēmu risināšanā, palīdz bērniem un jauniešiem, viņu ģimenēm pārvarēt nopietnas dzīves grūtības.

Šobrīd sociālajiem pedagogiem nozīmīgs atbalsts ir iespēja piedalīties ESF projektā "Pedagogu konkurētspējas veicināšana izglītības sistēmas optimizācijas apstākļos" un pilnveidot profesionālo kompetenci.

Taču joprojām ir daudz nesakārtotu un neatrisinātu ar šo profesiju saistīto jautājumu. Svarīgi, lai ikviens sociālais pedagogs aktīvi līdzdarbotos šo jautājumu risināšanā. Tieši tāpēc radās ideja par LSPF dibināšanu un 2010.g. no 23. līdz 26. augustam tika rīkoti Latvijas sociālo pedagogu federācijas dibināšanas reģionālie semināri, kuros piedalījās 52 sociālie pedagogi (Latgali pārstāvēja 7 SP, Vidzemi – 14, Rīgu – 7, Kurzemi – 24, Zemgale netika pārstāvēta).

Semināros SP diskutēja par aktuāliem ar sociālā pedagoga profesiju saistītiem problēmjautājumiem un aktuālām problēmām SP profesionālajā darbībā pa reģioniem un noteica šobrīd aktuālākos un prioritāri risināmos jautājumus.

AR SP PROFESIJU SAISTĪTIE PROBLĒMJAUTĀJUMI 1. Valdības un pašvaldības deputātu, amatpersonu un izglītojošo institūciju administrācijas izpratnes trūkums par SP profesionālo darbību un tās nozīmi sociālo problēmu risināšanā un likumdošanas nepilnības (noteiktā SP darba likme, darba algas finansējums, amata vienības; supervīziju un citu atbalsta veidu (metodisko apvienību), kā arī tālākizglītības kursu pieejamība). 2. Sabiedrībā joprojām nav izpratnes par SP potenciālo devumu; daudzos lauku novados SP pakalpojumi nav pieejami.

AKTUĀLĀS PROBLĒMAS SP PROFESIONĀLAJĀ DARBĪBĀ 1. Nepietiekami kvalitatīva un operatīva sadarbība starp speciālistiem un institūcijām. 2. Trūkst vienotas SP dokumentācijas (dokumentācijas standarta/vadlīniju – sarunas aprakstu, klienta kartes, novērošanas protokola u.c.)

3. Skolotāju, klases audzinātāju un citu SP sadarbības personu izpratnes trūkums par SP darbu. 4. SP pienākumi nav strikti atrunāti, tie pārklājas vai tiek uzskatīts, ka pārklājas ar citu speciālistu (piemēram, psihologa, speciālā pedagoga, ārpusklases organizatora) pienākumiem. 5. Trūkst pieredzes (informācijas) par profesionālās darbības metodiku dažādajās institūcijās, kurās praktizē SP. Līdz ar to rodas situācijas, kad pašiem profesionāļiem nav skaidrības par metodikas izvēli un pielietojumu, risinot dažādās sociālpedagoģiskās problēmas. Tas apgrūtina rezultātu izvērtējumu. 6. Trūkst padoma juridiskos jautājumos.

Vislabvēlīgākā situācija ir Rīgā: sociālie pedagogi atzīst, ka SP profesija ir atpazīstama, sociālais pedagogs skolās ir integrējies (gandrīz katrā skolā ir sociālais pedagogs, vairākās skolās - 2 sociālie pedagogi), ir SP Asociācija un vairākas metodiskās apvienības, skolās ir bērnu tiesību komisijas.

PALDIES PAR UZMANĪBU!