Demokrātiskās valdīšanas sistēmas 1. Parlamentārās valdīšanas sistēmas 2. Prezidentārās valdīšanas sistēmas 3. Jauktās valdīšanas sistēmas a) Pusprezidentārā sistēma b) Šveices sistēma

Valdīšanas sistēma = konstitucionālā kārtība valstī

Valdīšanas sistēma = augstākās valsts varas uzbūve, organizācija, funkcionēšana

Parlamentārās un prezidentārās valdīšanas sistēmas salīdzinoša analīze I Prezidentārajā sistēmā visa izpildvara sakoncentrēta prezidenta rokās - viņš vienlaicīgi ir gan valsts galva, gan valdības vadītājs (premjers). Parlamentārajā sistēmā šīs funkcijas ir nodalītas – starp valsts galvu (prezidentu vai monarhu) un premjeru.

II Prezidentārajā sistēmā valdību, vismaz formāli, veido viens pats prezidents. Ministru vietā ir prezidentam tieši pakļauti sekretāri. Sekretāriem nav lemšanas tiesību valdības sēdēs un tie nenes juridisku atbildību par to, ko viņi dara. Parlamentārajā sistēmā izpildvaras (valdības) kompetence ir sadalīta starp premjeru un atsevišķiem ministriem. Ministriem ir lemšanas tiesības valdības sēdēs un tie nes juridisku atbildību par to, ko dara.

III Prezidentārajā sistēmā deputāti nevar atrasties valdībā. Parlamentārajā sistēmā šos amatus var apvienot. Parasti tomēr ministri uz pienākumu pildīšanas laiku noliek deputātu mandātus.

IV Prezidentārajā sistēmā prezidents ir atbildīgs tikai konstitūcijas priekšā. Parlaments nevar viņam izteikt neuzticību, bet impīčmenta iespēja ir samērā niecīga. Parlamentārajā sistēmā premjeram (tīrajās parlamentārajās sistēmās arī prezidentam) nesaskaņu gadījumos var izteikt neuzticību.

V Prezidentārajā sistēmā prezidents ne pie kādiem nosacījumiem nevar atlaist parlamentu. Parlamentārajā sistēmā pie zināmiem nosacījumiem (piem., izmantojot referendumu), prezidents to var.

VI Prezidentārajā sistēmā partiju disciplīna darbojas tikai līdz deputātu ievēlēšanai parlamentā. Parlamentārajā sistēmā darbojas stingra partiju disciplīna – ja vairākums ir izlēmis, tad tam ir likuma spēks.

VII Prezidentārajā sistēmā ir vērojama vismaz relatīva likumdošanas un izpildvaras neatkarība. Parlamentārajā sistēmā šādas neatkarības nav. Šo sistēmu var nosaukt par diktatūru uz laiku, jo vienā pusē ir parlamenta mazākums (opozīcija), bet otrā – parlamenta vairākums, valdība un dažreiz arī valsts galva.

Daži abu klasisko sistēmu (parlamentārās un prezidentārās) plusi un mīnusi

Parlamentārā sistēma: 1) Parlamentārā sistēma padara politisko procesu elastīgāku. Koalīciju veidošana liek ņemt vērā arī nelielu – tātad ļoti dažādu sabiedrības grupu intereses. Prezidenta vara ir neelastīgāka šai ziņā; 2) Bieži vien handikaps starp uzvarētāju un zaudētāju prezidenta vēlēšanās ir tik mazs, ka nevar uzskatīt, ka noticis izšķirošs plebiscīts;

3) Prezidenta vēlēšanu plebiscitārais raksturs parasti nes sev līdzi zināmu daļu populisma; 4) Neprofesionālu premjeru ir vieglāk nomainīt nekā ļoti nepopulāru vai korumpētu prezidentu;

5) Parlamentārā sistēma, pateicoties savai virspusējai nestabilitātei, parasti nenonāk dziļākās politiskās krīzēs. Tas, kas parlamentārā sistēmā ir valdības krīze, prezidentārā sistēmā var izvērsties par visa režīma krīzi;

6) Prezidents, kuram drīz jāaiziet, var nesaprātīgi izlietot līdzekļus, lai tikai realizētu savu programmu un tiktu ievēlēts uz otru periodu vai arī, lai paliktu gaišā tautas atmiņā. Premjerministram tādos gadījumos ir cerība (ja partija uzvarēs vēlēšanās), ka viņš darbu turpinās vai arī to darīs kāds cits no viņa partijas. 7) Paļauties uz politiskā līdera personiskajām īpašībām ir riskanti...

Prezidentārā sistēma: 1) Prezidentārā sistēmā ir mazāk politiķu aizkulišu spēļu;

2) Parlamentārās sistēmas stabilas un efektīvas funkcionēšanas galvenais priekšnoteikums ir spēcīgas, labi disciplinētas partijas. Tāpēc par prezidentārās sistēmas neapšaubāmu priekšrocību var uzskatīt to, ka izpildvaras funkcionēšana nav tieši atkarīga no tā vai parlamentā ir stabils vairākums;

3)Tomēr, neskatoties uz visiem iepriekš minētajiem prezidentārās sistēmas trūkumiem, jau ilgstoši (kā to atzīst, piemēram, Huans Lincs), visstabilākā demokrātija pasaulē ir ASV...