Politiskās ideoloģijas 1. Konservatīvisms 2. Liberālisms 3. Sociālisms (demokrātiskais)

Ideoloģija (no grieķu val. – mācība par idejām) – ir politiskās rīcības garīgais, intelektuālais pamats. Ideoloģija un politiskā prakse atrodas tādās pašās attiecībās kā teorija un prakse citās sabiedrības dzīves jomās.

Šīs attiecības var raksturot šādi: 1. Ideoloģija skaidro attiecīgajai cilvēku grupai, partijas biedriem pasaules ainu – vērtības, kas ir politiskās rīcības pamatā; 2. Ideoloģija vieno, mobilizē attiecīgo cilvēku grupu, politisko kustību, partiju; 3. Ideoloģija vienmēr ir ar emocionālu nokrāsu, kas arī palīdz mobilizēt un intensificēt attiecīgās cilvēku grupas rīcību.

Ko varam secināt! Tātad, (1) ideoloģija ir viena no sabiedriskās apziņas formām, kas saistīta nevis ar visas sabiedrības interesēm, bet gan ar noteiktas grupas interesēm; (2) spēcīgā ideoloģijas ietekme uz praktisko politiku tomēr neizslēdz politiķu rīcības, vismaz relatīvu, autonomiju.

Niklass Lūmans: ideoloģija ir ideju sistēma, kas apraksta un cenšas nopamatot kādas sabiedrības grupas vai partijas vērtības - mērķus, aicinot cilvēkus izturēties atbilstoši šīm vērtībām. ( Vērtības - sabiedrībā vispāratzīti, vispārpieņemti priekšstati par to, kas labs, kas pareizs, kas vēlams. Vērtības cilvēku dzīvē darbojas kā standarti, kas ļauj mums selektīvi izvēlēties savas rīcības mērķus un šo mērķu sasniegšanas līdzekļus.)

N.Lūmans par ideoloģisku uzskata jebkuru domāšanu, ja tā mēģina orientēt un attaisnot cilvēku politisko rīcību. Attaisnošana un orientēšana notiek tādējādi, ka tiek izvēlētas noteiktas vērtības – mērķi, dodot tām priekšroku starp daudzām citām vērtībām – mērķiem.

Konservatīvisms (no latīņu val. – saglabāt, uzglabāt) 1)Tradīciju ievērošana 2)Reliģiozitāte 3)Balstīšanās uz autoritātēm Kārtība 4)Cilvēku dabiskā nevienlīdzība 5)Veselīga skepse pret visiem radikāliem pasaules pārtaisīšanas plāniem

Liberālisms (no latīņu val. – brīvība) Brīvība Īpašums Vienlīdzība Ticība progresam (pārticība) (tiesiskā) (var uzlabot visu)

Demokrātiskais sociālisms L.A. Seneka: darīt otram cilvēkam labu nozīmē rīkoties sociāli; jebkurš labs darbs ir sociāls darbs. Arī šodien mēs lietojam jēdzienus: sociālā politika, sociālā palīdzība, sociālais darbinieks u.c.

Sociālistiskās internacionāles XVIII kongress gadā Stokholmā Vienlīdzība - faktiskā (3. vieta) – paredz visu cilvēku vienādu vērtību un ir obligāts nosacījums personības brīvai attīstībai un sociālajam progresam. Vienlīdzība un personiskā brīvība nav atdalāmi viens no otra.

Taisnīgums (2. vieta) – nozīmē jebkādas atsevišķa indivīda diskriminācijas pārtraukšanu, vienlīdzību tiesībās un iespējās. Lai tas tā būtu, vajadzīga kompensācija par fizisko, garīgo un sociālo nevienlīdzību, kā arī atbrīvošanās no atkarības iepretim ražošanas līdzekļu īpašniekiem un tiem, kuriem pieder politiskā vara.

Solidaritāte (4. vieta) – tai ir globāls un visaptverošs raksturs. Tā ir visu cilvēku kopības praktiska izpausme, kā arī līdzjūtības jūtu izpausme pret tiem, kurus skārusi netaisnība (nevienlīdzība). Mūsdienās, kad indivīds ir ļoti cieši saistīts ar valsti, solidaritātes principam ir īpaša nozīme, jo tas nepieciešams, lai cilvēce izdzīvotu.

Brīvība (1. vieta) – ir individuālo un kolektīvo pūliņu rezultāts. Katram cilvēkam ir tiesības būt brīvam no politiskās piespiešanas. Viņš var rīkoties saskaņā ar saviem personīgajiem mērķiem un individuālajām iespējām.