Politiskie režīmi 1. Politiskās sistēmas un politiskā režīma jēdziens 2. Demokrātiskie politiskie režīmi a) Demokrātijas jēdziens b) Ieskats demokrātijas teorijās 3. Nedemokrātiskie politiskie režīmi a)Totalitārie politiskie režīmi b) Autoritārie politiskie režīmi c) Dažas nedemokrātisko režīmu transformācijas likumsakarības

Politiskā sistēma – valstisko un nevalstisko institūtu, vērtību un normu, aktieru un viņu rīcību kopums, kas nodrošina politiskos procesus valstī. Politiskais režīms – valsts varas realizēšanas metožu sistēma, kas atspoguļo demokrātisko tiesību un brīvību stāvokli valstī.

Politiskie režīmi: 1. Demokrātija 2. Totalitārisms 3. Autoritārisms

Politisko režīmu klasifikācijas pamatā ir subjekta – objekta attiecības starp valsts varu un pilsonisko sabiedrību. Pilsoniskā sabiedrība – valsts tieši nepārvaldītā sabiedrības dzīves sfēra, brīvu indivīdu brīvprātīgi veidotu asociāciju kopums. 1. Demokrātija. Gan valsts vara, gan pilsoniskā sabiedrība ir līdztiesīgi partneri. Abi ir sabiedriskās dzīves subjekti. Politiskajā procesā tiek meklēti kompromisi, konsenss.

2. Totalitārisms. Pilsoniskā sabiedrība tiek pakļauta valsts varai, kas reglamentē visas sabiedriskās dzīves jomas. Pilsoniskā sabiedrība atrodas "klīniskās nāves" stāvoklī. 3. Autoritārisms. Nav būtisku atšķirību no totalitārisma, tomēr valsts vara reaģē uz atsevišķiem, no sabiedrības nākošiem, impulsiem.

Demokrātija (no grieķu. val.): demos + kratein (-os) tauta + vara/valdīšana = tautas vara, jeb tautvaldība

Tātad, šī vārda etimoloģiskā nozīmē, jeb burtiskā nozīmē demokrātija ir tāds politiskais režīms, kur tauta pati piedalās lēmumu pieņemšanā (pati pār sevi valda). To sauc par tiešo demokrātiju.

Elitārā teorija

Gaetano Moska ( ) Pirmoreiz ievieš zinātniskajā apritē jēdzienu politiskā, jeb valdošā šķira (vēlāk) elite. Valdošajā elitē (šķirā) ietilpst politiķi, arī cita sabiedrības virsotne – ekonomiskā, militārā, intelektuālā un garīdzniecība.

Elitei raksturīga (un tas ir galvenais) organizētība (arī bagātība, izcelsme, militārā māksla, pārvaldes māksla u.c.).

Vilfredo Pareto ( ) – elišu riņķojuma teorija.

Roberts Mihelss ( ) – partiju oligarhizācijas dzelzs likums.

Makss Vēbers ( ) Vēbers uzskatīja, ka tiešā demokrātija var funkcionēt tikai mazās organizācijās, kur veicamo uzdevumu sarežģītības pakāpe nav liela. Tur kur jāpieņem sarežģīti lēmumi, ir nepieciešamas speciālas zināšanas un prasmes. Tāpēc nepieciešami eksperti - birokrāti, kuriem šo lēmumu pieņemšana būtu pamatdarbs. Vēbers uzskatīja, ka liela moderna valsts, tehniski pilnīgi ir atkarīga no birokrātiskā pārvaldes aparāta.

Lai demokrātija būtu efektīva, ir jābūt diviem nosacījumiem: 1) Ir jābūt partijām, kas pārstāv un pauž dažādas intereses (lai cilvēkiem būtu izvēles iespējas); 2) Ir nepieciešami spējīgi politiski līderi, kurus ievēl tauta (lai turētos pretī birokrātijas spiedienam). Vēbers īpaši uzsvēra līderu nepieciešamību demokrātijā, arī to, ka elišu valdīšana ir neizbēgama.

Lielākais uz ko mēs varam cerēt - ka elites efektīvi pārstāvēs mūsu intereses. Varētu teikt, ka Vēbers augstu vērtēja daudzpartiju sistēmu ne tik daudz tāpēc, ka tā ļauj masām piedalīties politikā, bet gan tāpēc, ka tā ļauj izvirzīties arī spējīgiem līderiem.

Jozefs Šumpeters ( )

Slavenā Šumpetera demokrātijas definīcija: demokrātija ir tikai metode, proti, tāda institucionāla kārtība politisko lēmumu pieņemšanai, pie kuras politiķi iegūst tiesības lemt konkurences cīņā par vēlētāju balsīm.

Kā uzskata elitārās teorijas piekritēji, nepieciešamība pēc elites balstās uz šādām atziņām: 1) Vidējais valsts pilsonis ir nekompetents politikā; 2) Tauta ir inerta masa, kas, ja sāk darboties, var sagraut jebkuras pozitīvas vērtības.

Vēl dažas atziņas: 1) Visās sabiedrībās visos laikos ir pastāvējusi mazākuma vara pār vairākumu; 2) Elite vienmēr ir mazākumā, taču tā kontrolē lielāko daļu no sabiedrības resursiem. Parasti tā ir labi organizēta, diezgan vienota un spēj pietiekami efektīvi rīkoties;

3) Varu, ko elite ieguvusi, tā jebkuriem pieejamiem līdzekļiem cenšas noturēt savās rokās. Ar citām sabiedrības grupām elite varā dalās tikai tad, ja tas atbilst tās interesēm. Brīvprātīgi no varas tā nekad neatsakās.

4) Sabiedrības pārvaldīšanai elite izmanto dažādus līdzekļus un paņēmienus. Tā cenšas kontrolēt valdību, ekonomiku, policiju, armiju, manipulē ar masu saziņas līdzekļiem, veido attiecīgu ideoloģiju un iznīcina nepakļāvīgos (ne vienmēr fiziski);

5) Elite pieļauj vai pat veicina sociālās izmaiņas, taču tikai tādā mērā, cik tās tuvina pašas mērķus un neapdraud tās varu;

6) Sabiedrībai kļūstot arvien sarežģītākai, elites vara kļūst arvien grūtāk saskatāma, jo tā arvien dziļāk un daudzveidīgāk iesakņojas dažādās sabiedrības struktūrās;

7) Neskatoties uz dažādu demokrātisku varas mehānismu esamību, elite praktiski nav pakļauta vairākuma kontrolei (Par katru jautājumu nevar rīkot referendumu.....);

8) Mūsdienu eliti veido tādas sabiedrības grupas kā augstākā ierēdniecība, politiķi, biznesa aprindu cilvēki, mēdiju pārstāvji, zinātnieki u.c.

9) Jebkurā sabiedrībā elite ir varena, tomēr, jo demokrātiskāka sabiedrība, jo elite jūtas atbildīgāka sabiedrības priekšā.

Kritika Elitārā demokrātijas teorija galvenokārt tiek kritizēta par ierindas vēlētāju lomas nenovērtēšanu. Viņiem tiek pārmesta augstprātīga vai pat ciniska attieksme pret vienkāršo tautu...

Plurālistiskā teorija

Plurālistiskā teorija: 1.Jebkurā sabiedrībā ir interešu pretstati starp dažādām sociālām grupām; 2.Nav iespējams apriori runāt par kopēju labumu visai sabiedrībai; 3.Kopējais labums ir politiskās konkurences cīņās panākto kompromisu rezultāts (tātad aposteori sasniegts);

4.Dažādu interešu saskaņošana ir iespējama tikai tad, ja pastāv vismaz minimāls konsenss par spēles noteikumiem. Tas nozīmē, ka interešu grupām ir jābūt gatavām un spējīgām uz kompromisiem. Ja politiskais pretinieks tiek uzskatīts par ienaidnieku kas jāiznīcina, tad plurālistiskā demokrātija nav iespējama.

5.Plurālistiskā sabiedrībā valsts uzdevums ir nodrošināt priekšnosacījumus tam, lai varētu notikt brīva interešu grupu sacensība, kā arī tiktu ievēroti spēles noteikumi. Apriori (no latīņu val.) – no pieredzes neatkarīgs; tāds, kas radies pirms pieredzes.

Kritika R.Dāls: - Valsts vara nav neitrāls arbitrs attiecībā pret dažādu grupu interesēm; - Reāli dzīvē visām interešu grupām nav vienādi resursi. Biznesmeņiem ir ievērojami lielākas iespējas ietekmēt lēmumu pieņemšanas procesu.

Č.R.Milss: ASV politikā, ekonomikā un militārajā sfērā ir notikusi institucionāla centralizācija. Cilvēki, kas ieņem vadošās pozīcijas šais sfērās, nāk no līdzīgas sociālās vides, viņiem ir paralēlas intereses un viņi bieži personiski pazīst viens otru. Visi šie cilvēki veido vienotu valdošo eliti, kas pārvalda valsti un kurai ir liela ietekme uz sabiedrībā notiekošo.

Šie cilvēki nāk no vienām un tām pašām prestižām universitātēm, apmeklē vienus un tos pašus klubus, sēž vienās un tais pašās valdības komitejās un viņu intereses ir cieši savijušās. Biznesmeņi un politiķi strādā kopā, gan vieniem, gan otriem ir cieši kontakti ar armijas cilvēkiem. Šo jomu vadībā ir vērojama kadru apmaiņa.

Participatorā (līdzdalības) demokrātijas teorija

Atslēgas vārds – līdzdalība politisko lēmumu pieņemšanā.

Plusi un mīnusi R.Dāls: Participatorās demokrātijas elementi varētu kalpot kā pretspēks ekonomikas un politikas internacionalizācijai, globalizācijai. Bieži vien nacionālās valdības ir bezspēcīgas pret transnacionālo korporāciju un internacionālo politisko organizāciju spiedienu, t.i., pakļaujas tām bez ierunām. Šādos gadījumos participatorie elementi varētu kalpot nacionālo interešu aizstāvībai.

1.Tā ir izteikti normatīva teorija. (Pilsoņi var iegūt pašapziņu tikai aktīvi piedaloties politisko lēmumu pieņemšanā. Pilsoņiem ir interese ne tikai par politikas galarezultātu, bet arī par pašu procesu – par līdzdalību šais procesos.) 2.Pārāk optimistiski skatās uz ierindas vēlētāju - ierindas vēlētājs vispirms ir individuālists, kas rūpējas par savu pašlabumu.

3.Vairākuma despotisma briesmas – politiskās sistēmas destabilizācija. 4.Tiek pārvērtēts pilsoņu kompetences līmenis – kāda būs politisko lēmumu kvalitāte.

Roberta Dāla poliarhijas teorija 1.Vēlēšanu tiesības lielākajai daļai valsts pieaugušo iedzīvotāju. 2. Regulāras, brīvas, vienlīdzīgas vēlēšanas.

3. Tiesības uz pastāvēšanu opozīcijai. Turklāt, ne tikai tiesības uz pastāvēšanu, bet arī tiesības brīvi kritizēt pie varas esošos, cerot uz uzvaru nākamajās vēlēšanās.

Arenda Lijpharta konsensa demokrātijas teorija Savu teoriju viņš piedāvā sabiedrībām ar segmentārām (asām) pretrunām.

Šādām pretrunām raksturīgs: 1. Abās pusēs daudz cilvēku; 2. Daudzi sabiedrības institūti sašķelti atbilstoši segmentāro pretrunu kontūrām.

Sabiedrībām ar segmentārām pretrunām Lijpharts piedāvā demokrātijas ēku būvēt uz šādiem pamatiem: 1. Lielā koalīcija; 2. Veto tiesības visiem lielās koalīcijas partneriem, vismazāko ieskaitot;

3. Proporcionalitātes principa ievērošana dalot amatus izpildvaras struktūrās; 4. Maksimāla autonomija, kārtojot savas lietas, visām segmentāro pretrunu plosītās sabiedrības grupām.

Papildus nosacījumi: 1.Lai nebūtu segments (grupa), kas sastāda absolūto vairākumu; 2.Grupu lielumam ir jābūt apmēram vienādam, jo tas nodrošina daudzmaz līdzvērtīgu spēku samēru; 3.Grupu skaits nedrīkst būt pārāk liels, lai pārrunas to starpā nekļūtu pārāk sarežģītas;

4.Grupu teritoriāls kompaktums, kas, lai nodrošinātu autanomiju,nepieciešamības; gadījumā paver iespējas federālismam. 5.Visiem grupām kopīgas orientācijas, vismaz pamatlīnijās; 6.Vēsturisku tradīciju esamība kompromisu atrašanai.

7.Lai nebūtu izteiktas sociālekonomiskās nevienlīdzības. 8.Salīdzinoši nelieli valsts izmēri, kas atvieglina lēmumu pieņemšanu; 9.Ārējā apdraudējuma esamība, kas veicina iekšējo vienotību.

Totalitārisma pazīmes (pēc Kārļa Frīdriha un Zbigņeva Bžezinska): 1) Ideoloģija, kas aptver visas sabiedrības dzīves jomas, grib pastāvošo sabiedrību radikāli pārveidot un paredz noteiktu galīgo tās stāvokli; 2) Vadoniska, hierarhiski veidota masu partija, kurai ir pakārtota birokrātija vai arī abas strādā cieši plecu pie pleca;

3) Terors kā sistēma, kas vērsts ne tikai pret režīmam nepakļāvīgiem atsevišķiem cilvēkiem, bet arī veselām sociālām vai etniskām grupām; 4) Valsts varas monopols pār masu saziņas līdzekļiem; 5) Valsts varas kontrole pār bruņotajiem spēkiem; 6) Centralizēta valsts varas kontrole pār ekonomiku.

Autoritārisma pazīmes (pēc Huana Linca): 1) Ierobežots plurālisms; 2) Depolitizācija, jeb ierobežota politiskā līdzdalība; 3) Mentalitāte ideoloģijas vietā. Nav visaptverošas ideoloģijas, ir tikai apelācija pie atsevišķām vērtībām, piemēram, patriotisma, nacionālām jūtām, modernizācijas, kārtības). Mentalitāte – atsevišķam cilvēkam vai cilvēku grupai raksturīgs domāšanas veids, dzīves uztvere un emocionāla ievirze.

Autoritāro režīmu klasifikācija: ideālie tipi (H.Lincs) 1. Birokrātiski militārie autoritārie režīmi. Nav masas mobilizēt spējīgas partijas. Pie valsts stūres aharizmātiski militāristi, kas ir pragmatiski orientēti. Šis tips raksturīgs valstīm ar vāji attīstītu partiju sistēmu, kur politiķi nav spējīgi izveidot stabilas valdības un nodrošināt masu lojalitāti.

2. Autoritāri korporatīvie režīmi. Šo tipu raksturo tas, ka valsts kontrolē interešu grupas un stingri tur savās rokās konfliktsituācijas. Visbiežāk gadījumos, kad valsts vara nav spējīga valdīt tikai ar tehnokrātisku līdzekļu palīdzību. Dolfusa režīms (1934. – 1938.) Austrijā, Salazara režīms Portugālē, Franko režīms Spānijā.

3. Mobilizējošie autoritārie režīmi. Atšķirībā no citiem, šis tips mēģina panākt emocionālu varas leģitimāciju. Tāpēc reiz pa reizei tiek organizēta šķietama masu līdzdalība. Tātad - ja arī masas tiek iesaistītas, tad tikai lai paustu atbalstu režīmam. Tā režīms mēģina kompensēt individuālās politiskās līdzdalības neiespējamību.

4. Pēckoloniālie mobilizējošie autoritārie režīmi. Priekšnosacījums šādiem režīmiem (īpaši Āfrikā) ir tradicionālās leģitimitātes vājums un racionālās leģitimitātes neesamība. Etniskās problēmas, urbanizētie centri – perifērija, ekonomikas un ierēdniecības vājums u.c. faktori spiež daudzus šādu valstu līderus radīt autoritāri vadītas partijas un valsts pārvaldes aparātu. Šādi režīmi bieži krīt par upuri militāriem pučiem vai arī pārvēršas par valstīm ar personīgās varas dominanti.

5. Rasu un etniskās demokrātijas. Tie ir režīmi, kur vienai rasu grupai (parasti mazākumgrupai) ir nodrošināta politiskā līdzdalība, bet pārējās grupas (parasti vairākums) tiek no spēles izslēgtas. Piemēram, savulaik Dienvidāfrikas Republika un Rodēzija. Jāpiezīmē, ka praksē autoritāra attieksme ir ne tikai pret melnajiem, bet arī pret baltajiem disidentiem.

6. Ne līdz galam totalitārie un pirmstotalitārie režīmi. Valstis, kur totalitārisma attīstības tendences ir nobremzētas. Piemēram, Spānija pēc pilsoņu kara. Valstis, kur totalitārisms vēl tikai sāk attīstīties. Piemēram, Vācija tūlīt pēc Hitlera nākšanas pie varas. 7. Posttotalitārie autoritārie režīmi. Pēcstaļiniskās Austrumeiropas valstis ar PSRS priekšgalā.

Semjuela Hantingtona demokratizācijas viļņi (Trešais vilnis. Demokratizācija XX gs. beigās.) Pirmais garais demokratizācijas vilnis – Pirmie atplūdi – Otrais īsais demokratizācijas vilnis – Otrie atplūdi – Trešais demokratizācijas vilnis ????

Nedemokrātisko režīmu transformācijas likumsakarības: 1) Reformas no augšas; 2) Valdošā režīma kapitulācija; 3) Pakāpeniskas reformas.