Politiskā kultūra 1. Politiskās kultūras jēdziens un tipoloģija 2. Latvijas politiskās kultūras dažas iezīmes

Zinātniskajā apritē politiskās kultūras jēdzienu pirmie ieviesa amerikāņu politologi Gabriels Almonds un Sidnejs Verba (Almond G.A., Verba S. The Civic Culture. - Princeton, 1963.). Politisko orientāciju kopums saistībā ar politisko rīcību tad arī ir tas, ko, pēc šīs grāmatas iznākšanas, pieņemts saukt par politisko kultūru.

Politisko kultūru mēdz uzskatīt par politiskās sistēmas subjektīvo dimensiju. Politiskās kultūras jēdziens aptver latentās ievirzēs un vērtībās nostiprinātas dispozīcijas uz politisko rīcību, arī to simboliskās izpausmes un konkrētu politisko uzvedību.

Dispozīcijas (pēc M.Rokiča): - Viedokļi - Ievirzes (attitudes, einstellungen, установки) - Vērtības Dispozīcija (lat. dispositio – izvietojums) – indivīda sliecība noteiktā veidā uztvert dzīves un darbības apstākļus un tajos rīkoties.

Viedokļi var būt par tai brīdī aktuālu politisku jautājumu. Ievirzes – balsošana par kādu noteiktu partiju. Ievirzes (pēc Parsona un Šilza): - Afektīvā (jūtas) dimensija; - Kognitīvā (zināšanas) dimensija; - Vērtējošā dimensija. Vērtības – kādai politiskai ideoloģijai dod priekšroku. Liberālisms balstās uz brīvību, bet sociālisms uz vienlīdzību. Empīriski šīs dimensijas praktiski nav iespējams nodalīt.

Politiskā kultūra – cilvēku uzskati, priekšstati par politiku, attieksme pret politiku. Šī attieksme ietekmē arī viņu politisko rīcību. Politisko kultūru nedrīkst jaukt ar sabiedrisko domu, jo politisko kultūru nosaka nostabilizējušās vērtības, nevis cilvēku reakcija uz konkrētām politiskām problēmām.

Politiskās kultūras tipi 1. Draudzes, jeb lokālā politiskā kultūra 2. Pavalstnieku, jeb pasīvā politiskā kultūra 3. Participatorā, jeb līdzdalības, jeb aktīvā politiskā kultūra

Latvijas politiskās kultūras tradīcijas: 1) Tiesiskā nihilisma tradīcija 2) Etatiskā tradīcija 3) Apolitiskā tradīcija